Dzīvei ar hronisku slimību, piemēram, migrēnu, ir daudz trūkumu, bet es tos visus šeit neuzskaitīšu. Lielākoties es esmu gatava tikt galā ar tiem un slimības ietekmi uz manu dzīvi.

Mans ārsts un medmāsa izskaidroja migrēnas simptomus un sekas, un es esmu tiešsaistē izlasījusi dažādus rakstus par migrēnu, lai zinātu vairāk un spētu labāk tikt galā ar slimību.

Taču dažas no hroniskās migrēnas ietekmēm ir bijušas diezgan pārsteidzošas. Vienai no tām – atsevišķu draudzību izjukšanai – es pavisam nebiju gatava.

Plānu atcelšana un draugu zaudēšana 

Man šķiet, ka es vienmēr esmu bijusi draudzīga un atvērta. Iespējams, es nebiju pati populārākā persona skolā vai koledžā, taču man vienmēr ir bijuši lieliski draugi un man ir paticis ar viņiem tikties. Kad man apmēram 20 gadu vecumā pirmoreiz sākās migrēnas lēkmes, tās bija periodiskas un es aizvien spēju uzturēt draudzības saiknes. Taču, kad slimība kļuva hroniska un man galva sāpēja katru dienu, uzturēt draudzību man kļuva grūtāk.

Aizvien biežāk migrēnas lēkmju dēļ man nācās atcelt plānus vai izvairīties no piedalīšanās pasākumos. Man tas sagādāja lielas grūtības, jo man šķita, ka es nododu cilvēkus. Tāpēc cilvēki neizbēgami pārtrauca man zvanīt, es retāk saņēmu ielūgumus un dažādu iespēju kļuva mazāk.

Es vienmēr paskaidroju cilvēkiem, kādēļ atceļu plānoto, un cenšos sniegt skaidrojumu par migrēnu. Jā, es tiešām uzskatu, ka tad, ja neesi migrēnu piedzīvojis, tu to nekad nevarēsi pilnīgi saprast. Esmu bieži dzirdējusi tādas replikas kā „tu tikai meklē attaisnojumu” vai „visiem mēdz sāpēt galva, taču tas netraucē dzīvot normālu dzīvi”. Mani mēdza dēvēt par drāmas karalieni (it kā es tāda būtu!) un vainoja stāstu izdomāšanā, lai attaisnotu neierašanos uz pasākumiem. Mans sociālais loks kļuva krietni mazāks, un es zaudēju daudz draugu.

Atkārtoti mēģinājumi par spīti šaubām

Kā jau minēju sākumā, es nebiju tam visam gatava un sāku sev uzdot jautājumus. Vai es biju slikta draudzene? Vai es pietiekami necentos? Vai mana draudzība nebija manas slimības un ar to saistīto problēmu vērta?

Jau pirms kāda laika es kļuvu diezgan introverta un jūtīga, jo mana pašpārliecība bija iedragāta.

Šobrīd man ir diezgan grūti iegūt jaunus draugus un, ja man tas izdodas, draudzību ir grūti uzturēt. Kad mans dēls sāka apmeklēt skolu, man šķita, ka tā būs lieliska iespēja iegūt jaunus draugus vietējā apvidū. Pirmajā skolas dienā es biju gatava iepazīties ar citiem vecākiem, kuri bija līdzīgā situācijā kā es.

Un es tiešām satiku dažus brīnišķīgus cilvēkus! Es satuvinājos ar dažām mammām, un mēs regulāri tikāmies un pārrunājām vietējos jaunumus. Tas bija jauki. Es biju bērna kopšanas atvaļinājumā ar jaunāko meitu, un bija lieliski iziet no mājām, satikt jaunus cilvēkus un parunāties ar citiem pieaugušajiem. Tā kā es aizvien baroju bērnu ar krūti, arī manas migrēnas lēkmes šajā laikā bija mazinājušās.

Taču, kad atgriezos darbā, kļuvu daudz aizņemtāka. Un atgriezās arī migrēnas lēkmes. Sagatavot bērnus skolai vai bērnudārzam, strādāt pilnu slodzi, pārnākt mājās un gatavot vakariņas, pildīt mājasdarbus un darīt saimniecības darbus ir pietiekami grūti. Pielieciet tam visam klāt vēl hroniskas galvassāpes katru dienu un jūs sapratīsiet, kādēļ es atkal sāku atcelt plānoto.

Un atkal ne visi to saprata, un man nācās uzklausīt dažus nelaipnus komentārus – bieži izteiktus kā jokus. Mēs sākām attālināties un jau labu laiku esam pārtraukušas tikties pavisam. Lai gan es centos izskaidrot savu situāciju, manuprāt, manas jaunās draudzenes nesaprata, kādēļ man nākas pārtraukt tikšanās. Lēnām, bet nenovēršami visas jaunās draudzības izjuka, un es melotu, ja teiktu, ka tas nebija sāpīgi, pat ja zinu, ka tā nebija mana vaina.

Draugi labos un sliktos laikos

Pēdējā laikā esmu ieguvusi arī citus draugus, taču, godīgi sakot, es viņus drīzāk dēvētu par paziņām. Ir lieliski, ja ir cilvēki, ar ko parunāties, kopā organizēt spēļu vakarus un ballītes, taču esmu iemācījusies, ka īsti draugi nav īpaši bieži sastopami, un esmu ar to samierinājusies. Es arī saprotu, ka neatklāju sevi cilvēkiem tik brīvi, kā kādreiz. Es esmu piesardzīga slimības dēļ, tādēļ nav viegli izveidot jaunas attiecības.

Draugu zaudēšana bija vēl viena pārmaiņa, ko radīja slimība un ar ko man nācās tikt galā. Nevarētu teikt, ka esmu noslēgusies un nepieļauju iespēju nodibināt draudzību – patiesībā domāju, ka man vēl būs jauni draugi! Taču man šķiet, ka es būšu piesardzīgāka, vērtējot, kuram cilvēkam atklāties un stāstīt personīgas lietas par sevi.

Taču viss jau nav tik slikti. Gadu gaitā esmu ātri iemācījusies pazīt īstus draugus. Tie ir cilvēki, kas bijuši pieejami, sapratuši, ko man nākas piedzīvot, un, kas vēl svarīgāk, kuri nav mani par to tiesājuši.

Tagad es varu godīgi teikt, ka īstus draugus varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem un tas ir normāli. Tie ir cilvēki, kurus es vēlos savā dzīvē paturēt un kuri mīl mani tādu, kāda esmu. Cilvēki vienmēr saka, ka draugi, kas ir ar tevi kopā labos un sliktos laikos, paliks uz mūžu. Es tam tiešām ticu un patiesībā jūtos diezgan aplaimota. Es nezinu, ko darītu bez saviem draugiem.

 
NPS-LV-NP-00027 2021. gada aprīlis