Vestibulārā migrēna, dēvēta arī par „ar migrēnu saistītu vertigo” vai „migrēnas vertigo”, ir nervu sistēmas darbības problēma, kas izraisa reiboni vai „griešanās” sajūtu cilvēkiem ar migrēnas simptomiem. „Griešanās” (vertigo) epizodes var ilgt no dažām sekundēm līdz pat vairākām dienām, tomēr reti kad tās ir ilgākas par 72 stundām.
Vairāk nekā divdesmit gadus dzīvojot ar hronisku migrēnu, Kīra O'Rurka domāja, ka zina visu par savu veselības stāvokli. Taču pirms gada, ieturot maltīti ēdnīcā kopā ar kolēģiem, viņa piedzīvoja migrēnas lēkmi ar „griešanās” sajūtu jeb „migrēnas vertigo”.
Šodien Kīra dalīsies ar savu pieredzi, kā, gadiem ejot, ir mainījušies migrēnas simptomi un kā vestibulārā migrēna ietekmē viņas ikdienas dzīvi.
Nav noslēpums, ka migrēna gadu gaitā ir mainījusies.
Kad man bija divdesmit gadi, migrēna pārsvarā bija epizodiska un piemeklēja mani dienā pirms mēnešreizēm. Taču, kad kļuvu vecāka un man piedzima bērni, migrēna mainījās – un ne uz to labāko pusi.
Epizodiskās lēkmes pēkšņi kļuva smagākas un ilgākas, un tām bija daudz lielāka ietekme uz manu dzīvi.
Mainoties migrēnas simptomiem, sākās arī hroniskas ikdienas galvassāpes. Hroniskas galvassāpes ir tad, ja mēnesī ir vairāk dienu, kad jums ir galvassāpes, nekā dienu, kad jums galva nesāp. Manā gadījumā galvassāpes var būt līdz pat 25 dienām mēnesī. Sāpes ir kļuvušas par ierastu parādību, un man ir jāiemācās sadzīvot un pieņemt šo situāciju.
Es sazinājos ar attiecīgo pakalpojumu sniedzējiem un atbalsta dienestu, lai tiktu galā ar radušos situāciju, tostarp apmeklēju ģimenes ārsta ieteiktos migrēnas speciālistus. Es daudz laika veltīju darbam ar sevi, lai neļautu hroniskai migrēnai mani nomākt un ietekmēt manu ikdienu. Varētu teikt, ka es darīju visu „pareizi”, kā pienācās.
Pēc 20 ar migrēnu nodzīvotiem gadiem es patiešām negaidīju, ka migrēnas simptomi varētu mainīties... taču, diemžēl tā notika.
Jaunie simptomi parādījās apmēram pirms gada. Ar kolēģiem bijām ēdnīcā un ieturējām pusdienas. Tad pēkšņi es piedzīvoju brīdi, kad apkārtējā telpa sāka griezties.
Man bija sajūta, ka nokritīšu no krēsla. Es satvēru galdu, lai nepaslīdētu, un piespiedu sevi runāt, lai lūgtu kolēģiem palīdzību.
Es biju pārbijusies. Man nebija ne mazākās nojausmas par to, kas ar mani notiek. Man šķita, ka galva griežas un apkārtējā telpa nemitīgi kustas.
Divi kolēģi satvēra mani katrs savā pusē un aizveda līdz manam kabinetam. Es nespēju atgūt līdzsvaru un visu laiku kritu uz vienu pusi. Viņi saudzīgi ienesa mani aptumšotajā kabinetā (jo viens no manas migrēnas izraisītājiem ir fotofobija). Apmēram 40 minūtes es atrados šajā kabinetā, līdz piezvanīja mans vīrs un teica, ka viņš ir klāt, lai mani nogādātu mājās.
Kolēģi palīdzēja man tikt līdz mašīnai, savukārt vīrs aizveda mājās. Atbraucot mājās, es uzreiz devos gulēt.
Nākamajā dienā es nevarēju atbrīvoties no sajūtas, ka reibonis ir tieši saistīts ar hronisko migrēnu.
Es piezvanīju savai medmāsai migrēnas jautājumos un pajautāju, vai viņa varētu izskaidrot šos jaunos simptomus. Vienīgais veids, kā es varēju aprakstīt šos simptomus, bija raksturot tos kā izteiktu reiboni un sajūtu, ka galva nemitīgi griežas.
Medmāsa bija laipna un pacietīgi uzklausīja mani, kā arī paskaidroja, ka man bijusi vertigo lēkme. Viņa man pastāstīja, ka vestibulārā migrēna dažkārt var attīstīties tieši hroniskiem migrēnas slimniekiem, kā arī to, ka laika gaitā simptomi var mainīties.
Uzzināju, ka vestibulārās migrēnas galvenais simptoms ir „griešanās” sajūta jeb vertigo un ka lēkmes notiek bez ierastajām galvassāpēm. Es izjutu atvieglojumu, uzzinot šī simptoma nosaukumu, sapratu arī simptomus, kurus izjutu tikai dienu pirms ēdnīcā notikušā.
Tikmēr medmāsa man teica: „Lūdzu, iekārtojiet migrēnas lēkmju dienasgrāmatu”.
Es veicu ierakstus dienasgrāmatā vairākus mēnešus, taču, godīgi sakot, neredzēju nekādas kopsakarības.
Tās notika jebkurā diennakts laikā neatkarīgi no tā, vai es biju darbā vai mājās, kur valdīja mierpilna atmosfēra. Es pārbaudīju, vai šīs lēkmes nav saistītas ar manu menstruālo ciklu, taču arī to nevarēja uzskatīt par lēkmju iemeslu.
Devos vizītē pie medmāsas migrēnas jautājumos, un mēs pārrunājām ierakstus manā dienasgrāmatā. Vestibulārās migrēnas lēkmes notika divas līdz trīs reizes mēnesī, un „griešanās” sajūta jeb vertigo ilga aptuveni 5 līdz 10 minūtes.
Taču, pārejot šīm lēkmēm, man bija jātiek galā ar to izraisītajām sekām. Man bija “dulla” galva, reibonis un nogurums. Ik pa brīdim man bija arī nelielas reiboņa lēkmes, taču nekas līdzīgs tam, ko es piedzīvoju pirmajās 5 līdz 10 minūtēs.
Šo blakusparādību kopums nozīmēja, ka pēc lēkmes es nespēju sevi kontrolēt, kā arī izjutu reibumam līdzīgu stāvokli. Man arī bija grūti koncentrēties, un tas savukārt nozīmēja, ka lēkmes ietekmēja manu darbu.
Ar medmāsu mēs pārrunājām šo jautājumu, un viņa mani nosūtīja pie fizioterapeita, kas specializējas vestibulāro traucējumu ārstēšanā.
Viņa man pastāstīja, ka fizioterapeits parasti strādā ar pacientiem, kuriem ir acu, deguna un kakla (LOR) slimības. Taču fizioterapeitam bija arī labi rezultāti darbā ar migrēnas slimniekiem, tāpēc bija vērts tikt gaidītāju sarakstā.
Es labprāt piekritu un tagad gaidu, lai izmēģinātu šo ārstēšanas veidu. Tikmēr, esmu izpētījusi vairāk par šo specializēto fizioterapiju. Iepazīstoties ar pieejamo informāciju, es uzzināju, cik ļoti fizioterapija var atvieglot simptomus citiem vestibulārās migrēnas slimniekiem, un es nevaru sagaidīt, kad man kļūs labāk. Pastāstīšu, kā man veiksies!
Esmu sapratusi, ka vienmēr uzzināšu ko jaunu par savu veselības stāvokli.
Kad pirms vairāk nekā 20 gadiem man pirmo reizi diagnosticēja hronisku migrēnu, es biju naiva, neapzinoties visas grūtības, kas mani gaida nākotnē un kuras būs jāpārvar. Es arī neapzinājos, cik ļoti šī slimība ietekmēs manu ikdienas dzīvi.
Laikam ejot, esmu pieradusi pie šiem simptomiem, kaut arī tie ir gana smagi un nomācoši. Tie kļūst par daļu no ikdienas, un Jūs negaidāt, ka dzīvē varētu būt kāds kārtējais pagrieziens, kas izjauks ierasto kārtību.
Manā draugu lokā ir arī cilvēki, kuriem ir pavisam atšķirīgi migrēnas simptomi, un viņiem ir pilnīgi cita stratēģija, kā tikt galā ar šo slimību. Es domāju, ka es negribēju ticēt tam, ka mani simptomi varētu mainīties laika gaitā, taču tie mainījās.
Tāpēc, kad mani piemeklēja reibonis, es biju nobijusies, jo domāju, ka tā varētu būt kāda cita slimība – kaut kas briesmīgāks par migrēnu. Piezvanījusi medmāsai, es biju ļoti pateicīga par to, cik ātri es varēju saņemt padomu un nepieciešamo atbalstu. Biju noraizējusies, ka viņa nezinās, kā man palīdzēt, vai arī, ka pārbaudes varētu aizņemt vairākas nedēļas un būs jāveic daudzas pārbaudes, kuras nesniegs konkrētu atbildi.
Taču ne par velti medicīnas jomas speciālisti un medmāsas ir attiecīgās nozares eksperti! Medmāsas sniegtais padoms, mierinājums un informācija par diagnozi palīdzēja man izprast mana veselības stāvokļa mainīgo raksturu. Man ir paveicies arī ar nosūtījumu pie fizioterapeita, lai gan joprojām esmu gaidītāju sarakstā.
Reizēm tas ir ilgs un grūts ceļš, taču, zinot, ka ir pieejams nepieciešamais atbalsts un palīdzība, kļūst nedaudz vieglāk ar to sadzīvot. Es zinu, ka gaidīšana būs tā vērta, ja tas nozīmē izmaiņas nākotnē.
NPS-EE-NP-00104