Es uzaugu kopā ar mammu, kura bija visai temperamentīga. Viņa ātri sadusmojās un varēja dusmoties dienām ilgi. Es iemācījos saglabāt mieru, nenokārt degunu un, kā teica mans tēvs, „turpināt darboties”.

Taču bērnības pieredze ienesa manā pieauguša cilvēka dzīvē divas lietas: 

• Es apslāpēju dusmas un pēc tam, kad to bija uzkrājies pārāk daudz, eksplodēju.
• Es izvēlējos bēgt, kad kāds cits sāka dusmoties, jo dusmas raisīja manī jau piedzīvotas, biedējošas sajūtas.

Šīs divas rakstura īpašības man dzīvē ir nākušas tikai par sliktu. Kad manai mammai tika diagnosticēta demence un es sāku aprūpēt viņu, šo divu īpašību dēļ es saskāros ar vairākiem izaicinājumiem. 

Demences un Alcheimera slimības iespējamās blakusparādības ir dusmas un agresīva uzvedība. Dusmu un agresīvas uzvedības cēloņi var būt dažādi, tostarp fizisks diskomforts, pārmērīgs uzbudinājums slimības ietekmē (kas izraisa bailes un trauksmi), apjukums un kognitīvo spēju pasliktināšanās. 

Pat situācijās, kad aprūpētājs līdz šim nav saskāries ar dusmām, kā arī nav piedzīvojis bērnības traumas dusmu ietekmē, agresīva uzvedība ir gana liels pārbaudījums. Gadījumā, kad kādam patiesi ir bērnības trauma, dusmas radījušas nepatīkamas situācijas, šāda pieredze rada īstu dilemmu.

Es jau biju noraizējusies par mammas aprūpi. Apjukdama un baidīdamās arvien vairāk, viņa kļuva arī dusmīgāka. Es baidījos no viņas uzvedības un dusmu lēkmēm. 

Man bija jāpasargā sevi no atkārtotas traumas. Lai tiktu galā ar šo problēmu, vajadzēja ātri atrast risinājumu. Terapijas laikā es sazinājos ar citiem aprūpētājiem. Es sāku pētīt metodes, kas varētu palīdzēt mazināt bērnībā piedzīvotā trieciena atkārtošanās smagumu. 

Eksperimentējot un kļūdoties, es nonācu pie dažām atziņām. Tās man palīdz tikt galā situācijās, kad mamma dusmojas, turklāt es esmu iemācījusies vairākus paņēmienus, kā tikt galā ar savām dusmām veselīgā un sevi saudzējošā veidā. 

Jāņem vērā, ka, lai izmantotu šīs atziņas, ir nepieciešama neatlaidība, pacietība un treniņš. Taču tas var būt ļoti efektīvi, lai tiktu galā ar dusmu radītajām negatīvajām sajūtām.

1. Neuztveriet to personīgi

Cilvēki, par kuriem mēs rūpējamies, visticamāk, ir dusmīgi par pavisam kaut ko citu, kam nav nekādas saistības ar mums. Bailes, sāpes, neapmierinātība, fiziskas kaites un apjukums var izraisīt dusmas. 

Mana pirmā atziņa – koncentrēties uz tagadni. Neskatoties uz to, ka mammas dusmas lika man atkal justies kā sešgadniecei, es turpināju koncentrēties uz to, kas notiek tieši tagad manā acu priekšā. Es biju drošībā un varēju par sevi parūpēties. Lielākoties mammas dusmām nebija nekādas saistības ne ar mani, ne ar manu rīcību. 

Lai gan šo situāciju ir salīdzinoši viegli saprast ar prātu, bet to ir grūti pieņemt. Kad mammas uzvedība šķita draudīga, koncentrējoties uz pašreizējo brīdi, man ļoti palīdzēja šāda apgalvojuma nemitīga atkārtošana – „Es esmu drošībā, es esmu labs cilvēks”. Liela nozīme bija sapratnei, ka viņa dusmojas uz dzīvi, nevis mani. 

2. Esiet empātisks 

Ļoti skaidri atceros dienu, kad spēju pāriet uz citu empātijas līmeni un paraudzīties uz savu mammu no cita skatu punkta. 

Es atradu viņu stāvam pie ledusskapja durvīm, rādot uz lielo kalendāru, ko biju tur novietojusi, lai būtu vieglāk atcerēties visas nozīmētās vizītes. Ārsta apmeklējumi šajā kalendārā bija īpaši izcelti. 

Viņa pagriezās pret mani un izmisušā balsī jautāja, kas tas ir un ko tas nozīmē. Viņas sejā atspoguļojās bērnišķīgas bailes un apjukums, un mana sirds vienkārši lūza. Tagad viņai bija pilnīgi nesaprotamas līdz šim tik pazīstamas un ikdienišķas lietas. 

Šāda veida kontroles zudums pār savu dzīvi un situācijas apzināšanās uz manu mammu atstāja graujošu ietekmi. Empātija lika man saprast, ka mana mamma, iespējams, lielāko daļu savas dzīves ir jutusies nobažījusies un nobijusies. Dusmas bija mehānisms, kas viņai palīdzēja kontrolēt savu pasauli un justies droši. Dusmas nebija saistītas ar mani un, iespējams, ka es nekad nebiju to cēlonis. 

Šīs atziņas ietekmē es viņas dusmas vairs neuztvēru kā kaut ko ļoti draudīgu. Turpmāk empātija palīdzēs man būt saprotošākai situācijās, kad viņa dusmosies. 

3. Nereaģējiet

Tam ir nepieciešams gribasspēks, treniņi un rakstura stingrība. Kad esam atpūtušies, koncentrējušies un līdzsvaroti, mums ir viegli tikt ar to galā. Mūsu labklājības prioritāšu noteikšana ļauj mums risināt problēmas, ko rada uz mums vērstās dusmas. 

Ja mēs esam līdzsvarotā emocionālā stāvoklī, mēs spējam novērtēt, ka agresīvā uzvedība parasti ir vērsta pret apkārt notiekošo, nevis pret mums. Tas var palīdzēt saglabāt mieru. Situācijas novērošana, nevis reaģēšana uz to, ļauj atturēties no iesaistīšanās konfliktā. Tādējādi dusmas tiek izkliedētas, nevis sekmēta to eskalācija. Mums nav jāpiedalās katrā cīņā, sapratnei.

4. Sadzirdiet vēstījumu, kas slēpjas aiz dusmām

Sadzirdiet vēstījumu, kas slēpjas aiz dusmām vēstījumu, nevis izteiktos vārdus. Dusmas parasti ir kādas problēmas izpausme. Tā vietā, lai aizstāvētos, mēģiniet saprast patieso iemeslu, kas slēpjas aiz uztraukuma vai vārdiskā uzbrukuma. Zinu, ka tas var būt grūti!

Vai tās ir sāpes, bailes, neapmierinātība, vainas apziņa? Cilvēkiem ir sāpīgi, kad viņi apzinās, ka tiek izslēgti no spēles, ko sauc par dzīvi. Vai kaut kas atgadījies, mainījies, vai jūtamies citādi? Vai mūsu mīļotais cilvēks ir nonācis nepatikšanās, vai viņam ir nepieciešama uzmanība, vai viņš vēlas mums kaut ko pateikt? Uztverot dusmas kā ziņu vai signālu, samazinās to radītā ietekme, turklāt dusmas var būt ļoti informatīvas, ja tiek apzināts to patiesais cēlonis. 

5. Atpūtieties

Brīdī, kad nekas neizdodas, iespējams, ka ir laiks apstāties un atpūsties. 

Es to dēvēju par „attālināšanos ar mīlestību”. Dažkārt tas var būt labākais iespējamais rīcības plāns. Brīdī, kad paejam nostāk no visa un nomierināmies, mēs krietni skaidrāk varam izprast situāciju. 

Distancēšanās rada iespēju atturēties no līdzdalības kāda cilvēka dusmu izvirdumā, kā arī dod laiku atvilkt elpu. Tādā veidā mēs pārtraucam šo dusmu radīto apli. Ja nav iespējams fiziski atstāt telpu, kurā atrodaties kopā ar attiecīgo cilvēku, jāpārtrauc saruna. Tēmas maiņa vienmēr ir lielisks veids, kā apslāpēt emociju izvirdumus un saasinājumus. 

6. Esiet iejūtīgs

Lai ko mēs darītu, ir jāatrod veids, kā būt līdzjūtīgiem un saudzīgiem – gan pret tiem, kurus mīlam, gan pret sevi. Emocionāli uzliesmojumi notiek vienmēr un gadās ikvienam no mums. Katru reizi mēs strādājam pie tā, lai pārvarētu vētru ātrāk un ar mazākiem postījumiem. 

Mēs visi darām labāko, ko varam. Būdami laipni, līdzjūtīgi un līdzsvaroti, mēs varam vairāk uzzināt par sevi un saviem mīļajiem cilvēkiem. Mēs varam uzlabot savstarpējās attiecības un turpmāk izvairīties no jauniem emocionālajiem uzliesmojumiem. 

Uzdodiet sev šādus jautājumus: 

„Cik svarīgs ir šis arguments?” 

„Vai es labāk gribētu rīkoties „pareizi” vai būt laimīgs?” 

„Vai tad, kad mans mīļotais cilvēks vairs nebūs kopā ar mani, es gribētu atcerēties nemitīgo cīņu mūsu starpā vai to, ka viņa sāpju brīžos es biju laipns un mīlestības pilns?” 

Uzklausot un pieņemot mūsu mīļotos cilvēkus, mēs varam palīdzēt viņiem tikt galā ar viņu jūtām, vienlaikus pārvaldot savējās. Kad man labāk izdevās savaldīt savas dusmas un neuztvert pārāk personiski mammas dusmas, viņa sāka dusmoties retāk. Brīdī, kad viņa kļuva dusmīga, es izmantoju agresiju kā pavedienu, lai noskaidrotu viņas dusmu pamatcēloni. Viņas dusmas zaudēja spēcīgo ietekmi uz mani. 

Tās joprojām mani nedaudz satricināja, bet es vairs tik ilgi neglabāju aizvainojumu, kā to mēdzu darīt agrāk, un man vairs nebija tik ļoti bail ne no mammas dusmu izvirdumiem, ne arī no viņas pašas. Tādās situācijās dusmas vairāk kļuva par noskaņojuma izrādīšanas veidu, ko es varēju mainīt un atvieglot, esot pacietīga un izrādot līdzjūtību. Es iemācījos rīkoties tā, lai mēs abas justos drošāk, un tas bija svētīgi. 

Ņemiet vērā, ka jūs neesat viens šajā cīņā ar mīļotā cilvēka dusmām. Izmēģiniet vienu vai visus šos ieteikumus, un noteikti kļūs labāk. Novēlu jums prieku un mieru. 

NPS-LV-NP-00042 2022. gada marts