Barbara Stenslande (Barbara Stensland), Stumbling in Flats darba autore, dalās savā piedzīvojumā par sava ķermeņa un sevis pieņemšanu.

Pirms 2012. gada, kad man diagnosticēja multiplo sklerozi, mans ķermenis darīja gandrīz visu, ko es vēlējos. Tas devās ar mani ceļojumos pa pasauli, izdzīvoja nopietnā auto avārijā, deva dzīvību pārsteidzoši lielam mazulim un kopumā uzvedās labi. Protams, es nekad nepiedalījos nevienā no armijas veida fitnesa treniņu programmām – es zināju savas robežas, kā arī man tāda veida treniņi nebija vajadzīgi. Es mēdzu apgalvot, ka es nekad neesmu slima.

Šī dižošanās kādā brīdī, protams, tika man atdarīta.

Īsāk sakot, līdz brīdim, kad sākās pirmie multiplās sklerozes simptomi, mans ķermenis jutās un izskatījās labi. Protams, es domāju, ka man derētu nomest svaru pēc dzemdībām (11 gadu garumā), bet es vienmēr biju kustībā un tam nepievērsu lielu vērību. Es biju gara auguma, spēcīga un biju apmierināta ar savu izskatu.

Tad viss mainījās

Kādu dienu es sajutos nogurusi. Nevis vienkārši sagurusi, bet pārgurusi bez jebkāda iemesla. Man bija 37 gadi un es jokojoties šo nogurumu norakstīju uz tuvojošos 40 gadu slieksni, tomēr noguruma intensitāte nelika man mieru. Tad pēkšņi mans ķermenis sabruka, atstājot mani nespējīgu staigāt un skaidri runāt.

Pirms es paspēju ievilkt elpu, mani jau slimnīcā bakstīja, durstīja un pētīja. Manas smadzenes tika ievietotas skenerī, un mugurkaulā sāpīgi tika iedurta lielākā adata, kādu jebkad biju redzējusi. Mani izvaicāja par katru mana ķermeņa niansi.

Brīdī, kad beidzot es ieguvu atbildi – multiplā skleroze –, es biju sagrauta fiziski un emocionāli. Autoimūnā slimība? Mans lolotais un aprūpētais ķermenis cīnījās pats pret sevi? Šī doma bija biedējoša. Kāpēc tas tā darīja? Vai es savam ķermenim nemaz nepatiku?

Uzlūkojot savu ķermeni caur multiplās sklerozes prizmu

Es strauji zaudēju pārliecību par savu ķermeni un iekļuvu baiļu un sāpju virpulī. Manas rokas pārstāja darboties pareizi, es nespēju noturēt uzmanību, manas koncentrēšanās spējas bija sašķīdušas gabalos. Es visur klupu, un mans līdzsvars bija pazudis. Lēmums par ikdienas apģērba izvēli bija Hērakla varoņdarbs, tāpēc es sāku izvēlēties to apģērbu, kas nesagādāja ikdienā pārāk lielas grūtības – cik vien iespējams centos izvēlēties apģērbu, kuram ir tikai pāris pogas vai rāvējslēdzēji. Man nācās atteikties no augstpapēžu kurpēm un vajadzēja nēsāt bezpapēžu apavus.

It kā ar to vien nebūtu pietiekami, zāles, kas man tika parakstītas, lai mazinātu neiropātiskās sāpes, veicināja svara pieaugumu. Turklāt svars pieauga tik ātri, ka es nevarēju tam izsekot līdzi. Pēc pāris gadiem man bija tāda pati ķermeņa reakcija, lietojot vairogdziedzerim paredzētās zāles. Tam visam pievienojot klāt ātrās uzkodas, kuras es izvēlējos mierinājuma rašanai, es pārvērtos līdz nepazīšanai. Es sāku izvairīties no spoguļiem un draugiem. Sāpes un bailes lika man uzturēties iekštelpās, cik vien tas bija iespējams.

Soli pa solim es izaugu no savas garderobes un klusībā atvadījos no mīļākajām drēbēm un skaistajām kurpēm. Agrāk es gāju ar augsti paceltu galvu, bet tagad, baidoties no kritiena, es sāku uzmanīgi pētīt ietves. Mana pasaule saruka. Es ienīdu sava ķermeņa radīto pāridarījumu man. Mēs sākām iet katrs savu ceļu, jo vairs nejutu, ka mans ārējais izskats atspoguļo manu iekšējo. Ķermenis man bija kļuvis par derdzīgu svešinieku, un visu multiplās sklerozes izraisīto bojājumu grotesku izpausmi.

Ar asarām acīs, neapmierinātību un naidu pret sevi es pieķēros vecajām drēbēm, mocīdama sevi, mēģinot iespraukties tajās. Es ievilku vēderu, cik vien bija iespējams. Es pat sāku atvainoties cilvēkiem par to, ka esmu tik resna. Es izdomāju, ka, ja vispirms tiktu vaļā no ziloņa (ironiski, ne?) istabā, tad viss būtu krietni vieglāk.

Es kļuvu par priecīgu resnu cilvēku.

Perspektīvas maiņa

Visbeidzot viss pamazām sāka mainīties. Es veicu nelielas izmaiņas savā uzturā. Mans svars nesamazinājās, bet es jutos stiprāka. Lielāko daļu no savām vecajām drēbēm es atdevu un iegādājos jaunu apģērbu. Es ieguldīju naudu kosmētikā, skaistos bezpapēžu apavos, elegantos aksesuāros (resnu sieviešu labākais draugs!). Es sāku runāt par savu slimību un kļuvu par dedzīgu aktīvisti kampaņā par invaliditātes tiesībām.

Cilvēkiem, ar kuriem es runāju, nerūpēja mans svars, viņi vēlējās dzirdēt to, kas man ir sakāms.

Es atzīstu, ka, iespējams, nekad neatgūšu savu pirms multiplās sklerozes stāvokli, bet esmu iemācījusies atkal mīlēt savu ķermeni. Neskatoties uz visu to, ko multiplā skleroze tam nodarīja, es joprojām esmu šeit, joprojām strādāju un mācos. Esmu pārsteigta par sava ķermeņa stingro apņēmību palīdzēt man tikt pāri šai situācijai. Būtībā mēs esam salīguši mieru.

Es pateicos savam ķermenim katru reizi, kad tas mani izved ārā un dodas uz darbu. Esmu pateicīga katru reizi, kad es sagaidu savu dēlu no universitātes ar pilnu ledusskapi un lielu apskāvienu.

Mans ķermenis ir apbrīnojams. Gluži tāpat kā es. Es vienmēr godāšu to, cik daudz mēs ar manu ķermeni spējam pārvarēt.
 

NPS-LV-NP-00007 2020. gada augusts