Sūzena Vaita (Susanne White) dalās ar to, kas, viņasprāt, būtu jāzina visiem jaunajiem aprūpētājiem.

Aprūpe ir biedējoša. Jo īpaši sākumā. Jūs jūtaties tā, it kā būtu apmaldījies un viens pats stāvētu uz bezdibeņa malas.

Daudzi no mums šo jauno lomu sāk pildīt tik negaidīti ātri, ka nepietiek laika sagatavoties ne vien emocionālajam karuselim, bet arī fiziskajām vajadzībām, ko aprūpe neizbēgami pieprasa. Mēs ātri vien kļūstam izsmelti un pārslogoti. 

Ar mani tā notika gandrīz uzreiz, kad sāku rūpēties par saviem vecākiem. 

Cenšoties būt perfektai

Es piedzīvoju neskaitāmus rītus, kad, atverot acis, un, apzinoties jauno realitāti, mani pārņēma panikas vilnis. Atbildība par man tuvo un mīļo cilvēku aprūpi mani satrauca un biedēja. Es jutu milzīgu spiedienu būt perfektai. Es tik ļoti gribēju, lai viss būtu vislabākajā kārtībā, un vēlējos salikt visus puzles gabaliņus. Es gribēju izdarīt visu. Uzreiz. 

Es nemitīgi uz sevi izdarīju spiedienu, lai visu kontrolētu un izdarītu pēc labākās sirdsapziņas. Es pati sevi izdzinu līdz pēdējam un sāku izdegt. Es vienkārši ticēju, ka to visu varētu izdarīt vēl labāk, ja es strādātu ātrāk un vairāk, kā arī ar lielāku pārliecību.

Tomēr tas nepalīdzēja. Viss kļuva vēl sarežģītāks, un jutu, ka nespēju vairs neko kontrolēt. 

Es lēnām sāku aptvert, ka pieļauju ļoti lielu kļūdu. Es darīju to, ko mēdz darīt visi jaunie aprūpētāji. Es centos būt perfekta, izdarīt visu uzreiz un viena pati.

Apstājies uz brīdi

Rūpējoties par citiem, viena no svarīgākajām lietām, kas sev ir nemitīgi jāatgādina un jāapzinās, – mums nemaz nevajag visu izdarīt uzreiz. Mums ir jāaprod ar šo savādo situāciju, kas nu ir mūsu jaunā ikdiena, jo jaunā apgūšana šķiet tik biedējoša un emocionālās sekas bieži ir negaidītas un mulsinošas. Ikvienam ir nepieciešams laiks, lai pielāgotos, ieskaitot tos, kurus mēs aprūpējam. 

Es biju spiesta atkārtoti pārskatīt savu plānu. Man bija ļoti grūti sevi piebremzēt, spert lēnam vienu soli pēc otra, vērsties pēc palīdzības, kā arī pārstāt visu darīt ar maksimālu atdevi. Tomēr, soli pa solim mainot savu domāšanas un izturēšanās veidu, es sāku just nelielu atvieglojumu. Es lēnām sāku uztvert lietas vieglāk un necentos vairs sevi izsmelt līdz pēdējam. Man nav jābūt Supersievietei. Man vajadzēja aprast ar situāciju un pielāgoties jaunajai lomai un izdarīt no savas puses labāko, ko varēju.

Samazinot prasības pret sevi, es beidzot varēju uzelpot. Man par pārsteigumu, zibens neiespēra, nekas neapgāzās kājām gaisā un mani vecāki joprojām bija veseli un drošībā. 

Tu neesi viens šajā situācijā

Lai gan es joprojām saskāros ar izaicinājumiem un reizēm apjuku, es vairs necentos būt tik perfekta un visu kontrolējoša. Es ļāvu sev un vecākiem uzelpot un iedzīvoties šajā jaunajā situācijā. Tas viss nebija jādara uzreiz, kā arī tas viss nebija jādara tikai man vienai. Un man to visu noteikti nevajadzēja kontrolēt. Tiklīdz es to sapratu, es biju ceļā, lai kļūtu par vislabāko aprūpētāju. 

Aprūpētājiem netiek izsniegtas medaļas, kā arī nav precīza galamērķa. Tās nav sacensības. Un, ja arī tās būtu sacensības, tad tas būtu maratons, nevis sprints. Apbrīnojama ir vēlme censties visu slikto vērst par labu un paspēt paveikt visu pārējo, bet ir jāspēj apzināties, ka tas nav reāli izdarāms. Šis darbs prasa būt pieejamai, lai sniegtu norādījumus, mierinājumu un palīdzību. Tas prasa laiku un uzmanību, nevis profesionalitāti un visu atbilžu zināšanu. Un nemeklējiet gudro padomu grāmatu, jo tāda neeksistē. Mēs visi maldāmies, un tas, kas ir piemērots man, var nebūt piemērots jums. Galvenais, lai ir sirds, kas piepildīta ar labiem nodomiem.

Ir vairāk nekā pietiekami būt pašam, laipnam un mīlošam. Tas ļauj jums būt labvēlīgam un dos visu nepieciešamo spēku. Viss izdosies tieši tā, kā tam jānotiek. Uzticieties sev un procesam. Neviens no mums nekad nav gatavs būt par aprūpētāju, un tai pat laikā mēs esam tam gatavi visu mūsu dzīvi. Centieties atslābināties. Jūs jau esat šeit, un tā ir vairāk nekā puse no cīņas. Un vienmēr atcerieties, ka neesat viens.

NPS-LV-NP-00056