Robs Obijs, kļūstot par sievas Bridžetas (Bridget) aprūpētāju uz pilnu slodzi, zināja ar kādām grūtībām nāksies saskarties. Taču pat viszinošākie no mums var nepietiekami novērtēt to, cik ļoti jaunā situācija vai apstākļi ietekmēs mūsu dzīvi. Ir pagājuši jau astoņi gadi kopš Robs ir pilnas slodzes aprūpētājs un viņš vēlas dalīties ar savu pieredzi. Robs ir apkopojis sešus svarīgus ieteikumus par garīgās un fiziskās veselības uzturēšanu, aprūpētāja un pacienta saziņu un darbu komandā. „Aprūpētājam, kas tikko ir sācis veikt šo pienākumu, dažkārt var būt sajūta, ka tas nekad nebeigsies un nav redzama gaisma tuneļa galā,” saka Robs. „Katram no mums ir bijuši grūti laiki. Taču es varu apgalvot, ka pienāks brīdis, kad kļūs vieglāk.”

Rit jau astotais gads kopš esmu pilnas slodzes aprūpētājs savai sievai Bridžetai.

Mana sieva man ir tikpat mīļa kā mūsu pirmās satikšanās dienā, tāpēc es labprāt pastāstīšu, kā mums ir gājis. Ja Jūs, tāpat kā es, esat aprūpētājs, Jūs zināt, ka pilna laika aprūpe vienā brīdī var būt nogurdinoša, citā brīdī – nomācoša, ir arī brīži, kad jūties vientuļš, pat neskatoties uz to, ka tev blakus ir tavs mīļotais cilvēks.

Manā gadījumā pāreja uz pilna laika aprūpi nebija apspriežams jautājums, taču tas, ka tā bija nepieciešama, nenozīmē, ka viss ritēja viegli un bez jebkādām grūtībām.

Vienu dienu es tiecos pēc nākamā nozīmīgā paaugstinājuma amatā, strādāju, lai uz galda vienmēr būtu ēdiens, un dzīvoju tādu dzīvi kā vairums pāru. Nākamajā dienā (tā man šķita) manu darbu un ienākumus nomainīja diennakts atbildība par kādu citu cilvēku un nepārvarama skumju sajūta.

Man bija jāmaina ikdiena un jāpielāgojas, lai veiktu aprūpētāja pienākumus

Cilvēki mēdz teikt, ka laiks dziedē, un es nevaru tam nepiekrist. Mēnešiem ejot, ar laiku skumjas mazliet mazinājās, un es pieradu pie mūsu jaunās dzīves. Jaunie apstākļi vairs nebija šokējoši, un mēs ar Bridžetu iemācījāmies pielāgoties situācijai. Taču skumjas nav pazudušas, un ir brīži, kad tās atkal tiek uzjundītas.

Pat šodien, pēc astoņiem gadiem, mani vairāk pārņem skumju viļņi nekā nožēla. Neviens no mums nav izvēlējies šādus apstākļus, un situācija nav mūsu pieņemto „slikto lēmumu” rezultāts. Tā vietā es varētu izjust melanholiju par to, kādu dzīvi mēs būtu varējuši dzīvot, ja mums būtu iedalītas citas kārtis. Iespējams, ka teiciens par laiku un to, ka tas ir vislabākais dziednieks, varētu būt patiess, taču teiciens „Jūs nevarat pazaudēt to, kas Jums nekad nav bijis” ir tikai tehniski pareizs. Pašreizējā redakcijā šī frāze labākajā gadījumā ir banalitāte, bet sliktākajā – pārmetums.

Tad tu sastopies ar realitāti, un es esmu pateicīgs par to dzīvi, kas mums ir tagad. Joprojām ir daudz kas, par ko esmu pateicīgs, un saprotu, ka situācijas bezmērķīga apcerēšana ir veltīga laika un enerģijas tērēšana.

Aprūpe ir grūts darbs. To nav iespējams apiet vai izvairīties no tā. Taču mēs varam nedaudz atvieglot savu dzīvi

Mans stāsts nav unikāls. Tikai retais no mums plāno kļūt par pilna laika aprūpētāju savam mīļotajam cilvēkam. Bieži vien mēs tiekam nostādīti fakta priekšā un aprūpe mums jāuzņemas bez iepriekšēja brīdinājuma, un mums nav citas iespējas, kā vien pieņemt šo izaicinājumu.

Tāds ir šī raksta mērķis. Vēlos dalīties ar savu pieredzi un praktiskiem padomiem, lai pāreja uz aprūpes pienākumu pildīšanu būtu pēc iespējas vieglāka.

Mūsu pieredze var atšķirties, tāpat kā aprūpējamās personas vajadzības. Tomēr ir daži konstanti ieteikumi, ko darīt, lai sev palīdzētu.

Padalīšos ar četriem ieteikumiem, ko varat ņemt vērā, esot vai kļūstot par pilnas slodzes aprūpētāju un apzinoties, cik tas ir smagi.

1. Vispirms parūpējieties par sevi

Tas izklausās pretrunīgi, taču mūsdienās ir tūkstošiem rakstu par pašaprūpi ģimenes locekļu aprūpētājiem, un tam ir pamatots iemesls.

Vienkāršāk sakot, ja esat slims, nomākts, noguris vai stresa pārņemts, Jums būs grūti rūpēties par kādu citu. Ja vispirms neparūpēsieties par sevi, Jūs abi būsiet zaudētāji.

Zinu, ka tā ir taisnība. Sākotnēji es nerūpējos par sevi un nepievērsu vērību savām vajadzībām, un tāpēc mēs abi cietām.

Rūpējieties par savu fizisko veselību

Mēs mēdzam nepietiekami novērtēt to, daudz fiziskās piepūles nepieciešams, veicot aprūpētāja pienākumus. Aprūpes procesā var būt nepieciešamas šādas darbības:

• Pacelšana
• Nešana un pārnēsāšana
• Ratiņkrēsla stumšana
• Fiziska atbalsta sniegšana noliecoties/staigājot
• Mājas darbi
• Vannošana, apkopšana un ģērbšana
• Iepirkšanās
• Ēst gatavošana
• Ikdienas uzdevumu veikšana
• Pastāvīga noliekšanās un piecelšanās
• Roku izstiepšana vai roku turēšana neērtā stāvoklī ilgāk par dažām sekundēm.

Ja tas viss izklausās kā pietiekams treniņš, padomājiet vēlreiz. Pētījumi liecina, ka fiziski smags darbs nevar konkurēt ar fizisko aktivitāšu sniegtajām priekšrocībām. Faktiski vīriešiem, kuri strādā fizisku darbu, ir īsāks paredzamais dzīves ilgums nekā tiem, kuri strādā mazkustīgu darbu un ikdienā pirms vai pēc darba veic 30 minūšu aktivitātes.

Kāpēc? Tas nav godīgi. Arī ārsti un zinātnieki ir mēģinājuši noskaidrot cēloni.

Pirmkārt, kardiovaskulārie vingrinājumi (tādi, kas liek aktīvi darboties plaušām un sirdij  un sirdij aktīvi sūknēt asinis) ir efektīvāki īsos, intensīvos posmos. Kad aktivitāte ir beigusies, ķermenis var atpūsties, atveseļoties un nostiprināties.

Darbs, kura veikšanas laikā ir nepieciešams daudz celt smagumu, ilgi stāvēt kājās, kāpt pa kāpnēm, ilgi atrasties neērtā pozā, ir lietderīgs tikai īsu brīdi. Pie tam pēc dažām nedēļām vai mēnešiem nelielo ieguvumu nozīme samazinās līdz neitrālai, savukārt pēc tam šāds darbs rada negatīvu ietekmi.

Tam visam ir izskaidrojums

Darba dienas laikā veicamās darbības, piemēram, stāvēšana, kāpšana pa kāpnēm (pat daudzkārtēja), smagu kastu celšana vai vienveidīgu kustību veikšana:

1) dienas laikā nenodrošina pietiekami plašu vingrinājumu klāstu, lai tās būtu pilnvērtīgas fiziskās aktivitātes,

2) nav pietiekami daudzveidīgas, tāpēc ķermenis pie šādām aktivitātēm ātri pierod (ja Jūs pārvietojaties ilgstoši bez apstājas),

3) izraisa kortizola līmeņa un asinsspiediena paaugstināšanos uz ilgāku laiku, kas ir bīstami Jūsu veselībai un attiecīgi ilgtermiņā negatīvi ietekmē Jūsu veselību.

Turklāt bieži vien fizisks darbs neļauj mums pietiekami daudz uzņemt šķidrumu, atpūsties vai ieturēt maltīti, kad tas mums ir nepieciešams. Tā vietā mēs, nevis padzeramies, bet rijam lieliem malkiem, pārēdamies un sabrūkam no noguruma, tiklīdz iespējams.

Tas nenāk par labu veselībai. Vingrojot un ieturot regulāras un kvalitatīvas maltītes (pat tad, kad to ne īpaši gribas), mēs parūpēsimies par sirds un muskuļu nostiprināšanu, lai mazinātu fiziski smagā darba radītās slodzes ietekmi.

Tāpēc rūpējieties par savu fizisko veselību, pat ja pirms kļūšanas par aprūpētāju to nedarījāt. Es to nedarīju, un četrus gadus pēc Bridžetas aprūpes uzsākšanas es diezgan nopietni saslimu.

Man bija sirdslēkme, attīstījās sirds mazspēja, tika diagnosticēta fibromialģija un vēža dēļ izņemta niere.

Es nespēju parūpēties par sevi, nemaz nerunājot par sievu.

Man paveicās, jo man bija ģimene, kas par mums rūpējās. Iedomājieties, kas varētu notikt, ja mana ģimene mums nepalīdzētu.

Es zinu, ka tas ir grūti, bet atrodiet laiku vingrošanai, pat ja tie ir vingrojumi pāris minūtes, sēžot uz krēsla.

Ēdiet sabalansētu un kvalitatīvu ēdienu. Pēc nogurdinošas, emocionāli saspringtas dienas vienīgais, ko es vēlos darīt, ir ieslīgt dīvānā un ēst ātri pagatavojamu ēdienu. Es noteikti nevēlos tērēt laiku, lai pagatavotu veselīgas un sātīgas uzkodas, kad esmu izsalcis un jūtos pārguris.

Bija pienācis laiks konstatēt faktus. Ja maltīte ir pilnvērtīga, organisms darbojas labāk, Jums ir vairāk enerģijas un Jūs esat modrāks.

Ja esat noraizējies par savu veselību, neatkarīgi no tā, kāds ir jautājums, noteikti vaicājiet padomu savam ģimenes ārstam. Var būt miljons iemeslu, kāpēc nevēlaties meklēt palīdzību – esat noguris, aizņemts vai cerat, ka problēma pazudīs pati no sevis. Ir jāparūpējas par savu veselību pirms Jūsu organisms izjūt nevērības sekas.

Es tam esmu dzīvs piemērs.

Rūpējieties par savu mentālo veselību

Rūpēties par mentālo veselību var būt grūtāk nekā par vispārējo fizisko sagatavotību. Ja neņemam vērā vīrusus, baktērijas, nelaimes gadījumus, ģenētiku u. c., rūpēm par fizisko veselību var minēt četrus pamatprincipus

1) Ēst veselīgi

2) Vingrot 30 minūtes vismaz piecas dienas nedēļā

3) Veltīt miegam 7 līdz 9 stundas diennaktī

4) Izvairīties no sliktiem ieradumiem, piemēram, smēķēšanas vai pārmērīgas alkohola lietošanas, jo īpaši, stresa pārvarēšanas nolūkā.

No otras puses, iepriekš minēto četru nosacījumu ievērošana var palīdzēt, negarantējot labu mentālo veselību. Mūsu mentālo veselību bieži ietekmē notikumi, draugi, radinieki un citi ārējie spēki. Mēs pat varam būt apmierināti ar esošo situāciju, līdz brīdim, kad mūsu mentālā veselība pasliktinās, mums pašiem to pat nepamanot.

Jūsu dzīvē notiek lielas pārmaiņas, līdzko Jūs kļūstat par pilna vai nepilna laika aprūpētāju. Aprūpes pienākumi ir smagi visdažādākajos veidos, un Jūsu dzīve nekad vairs nebūs tāda, kāda tā bija. Gan Jums, gan arī Jūsu aprūpējamajam tas ir jāpieņem.

Pirmie aprūpes mēneši man bija kā brīvdienas. Tad es aptvēru mūsu situācijas apjomu, un mani pārņēma satraukums.

Es nesalūzu, saprotot konkrēto situāciju, taču mans noskaņoJums kļuva aizvien drūmāks un nomāktāks. Man bija liekais svars, un es nevarēju no tā atbrīvoties.

Man vajadzēja ar kādu aprunāties, ar draugu, ģimenes locekli vai ģimenes ārstu. Es tam pretojos. Domāju, ka varu tikt ar to galā pats un lūgt palīdzību būtu vājuma izrādīšana un nespēja tikt galā ar situāciju.

Es kļūdījos. Nekas nemainījās, līdz es pieņēmu, ka man ir vajadzīga palīdzība un to lūdzu.

Līdztekus manai saziņai ar ģimenes ārstu un sarunu par manām sajūtām, īpaši noderīgi man bija arī šie divi resursi:

• Mind – mentālās veselības labdarības organizācija
• Carers UK (aprūpētāji Apvienotajā Karalistē) – konsultācijas un palīdzība aprūpētājiem

Taču, pirms es ar kādu runāju, man ļoti palīdzēja rakstīšana. Laika gaitā tā kļuva par manu iespēju atbrīvoties no sakrātajām emocijām un visāda veida domām.

Rakstīšana bija veids, kā dalīties savās pārdomās un atbrīvoties no raizēm. Man nebija ne jausmas, ka tā kļūs par manu jauno profesionālo nodarbošanos.

Ironiskā kārtā viens no maniem pirmajiem ierakstiem bija: „Četras lietas, ko es ienīstu, strādājot par pilna laika aprūpētāju”.

Ja es būtu vērsies pie kāda, lai parunātu par situāciju un savām sajūtām, tad daudz kas būtu atrisinājies krietni ātrāk. Taču rakstīšana ļāva noņemt no maniem pleciem gana lielu smagumu, tā bija mana glābiņš.

Vēlos uzsvērt, ka palīdzība ir pieejama, ja Jūs to vēlaties un lūdzat.

2. Tā vietā, lai domātu tādās kategorijās kā „aprūpētājs” un „aprūpējamais”, mainiet fokusu uz kategoriju „komanda” un sadarbību kā komandas locekļiem

Rūpes par kādu cilvēku varētu salīdzināt ar divvirzienu ielu, kurā mēs mijiedarbojamies ar citiem satiksmes dalībniekiem. Līdzīgi ir arī ar aprūpes darbu. Rūpēties vienam par otru komandā ir daudz efektīvāk, nekā to darīt vienatnē.

Man paveicās, jo Bridžeta var pastāstīt par savām vajadzībām, kas atvieglo situāciju. Viņa var man pastāstīt, kā viņa jūtas, kas viņai ir vajadzīgs un (uzdrošinās pateikt), kad es kaut ko daru nepareizi.

Aprūpes laikā Jūsu aprūpējamajam NETIEK atņemta iespēja rīkoties patstāvīgi. Ja Jūsu viņš joprojām spēj ar Jums sazināties, verbāli vai neverbāli, tad domāšana kategorijā, ka „es zinu vislabāk” un viņa vēlmju ignorēšana rada kaitējumu Jūsu attiecībām.

Jūsu sniedzat otram cilvēkam praktisku un emocionālu atbalstu, nevis atņemat neatkarību. Tas, ka izvēlaties būt lēmuma pieņēmēja lomā, rada arī nevajadzīgu spiedienu uz sevi.

Atvēliet laiku, lai apsēstos un izrunātu to, kādu rīcību un attieksmi gaidāt no otra. Ja Jūs to neizrunāsiet, var rasties aizvainojums un aizkaitināmība. Jums tas nav vajadzīgs.

3. Atzīstiet grūto brīžu klātesamību – pagātnē, tagadnē un nākotnē

Jums nāksies piedzīvot daudz grūtu brīžu, esot aprūpētāja lomā. Lai pārvarētu šādus dzīves grūtākos periodus, ir vajadzīga izturība un pacietība.

Atcerieties, ka būt aprūpētājam nav tas pats, kas būt supervaronim. Jūs nesaņemsiet apbalvojumus par to, ka visu darāt pats. Patiesībā, vienkārši atzīstot, ka dzīvē notiekošās lietas var būt sarežģītas un nekontrolējamas, Jūs pierādāt, ka esat daudz labāks par viltus „laimīgo seju”.

Ja spēsiet praktizēt to, ko teicu iepriekš, un strādāt kā komanda, tad pārvarēt grūtos brīžus būs krietni vieglāk. Jums ir nepieciešams vismaz sazināties savā starpā un atrisināt visus neskaidros jautājumus.

Ja paši nevarat atrisināt savstarpējās problēmas, ieteicams izpētīt citas iespējas. Piemēram:

• Terapiju (Jums kā pārim un individuāli)
• Iespēja atpūsties, ja tā ir pieejama un to var atļauties
• Bieža saziņa ar Jūsu atbalsta lokā esošajām personām

4. Apzināšanās, ka kļūs vieglāk (pat tad, kad šķiet, ka tā nav)

Kā aprūpētājam, kas tikko ir sācis veikt šo pienākumu, dažkārt var būt sajūta, ka tas nekad nebeigsies un nav redzama gaisma tuneļa galā. Katram no mums ir bijuši grūti laiki. Taču es tev apsolu, ka pienāks tas brīdis, kad kļūs vieglāk.

Neskatoties uz to, ka aprūpe ir viena no grūtākajām lietām, ko man jebkad ir nācies darīt, tas sniedz arī gandarījumu par veikto un patīkamas sajūtas. Aprūpe ir satuvinājusi mani un Bridžetu.

Tagad mēs daudz labāk saprotam viens otra vajadzības, jo mums ir kopīgs mērķis. Mēs kopā smejamies, raudam un jokojamies.

Galvenokārt mēs saprotam, ka aprūpe ir daļa no mūsu identitātes un tā nedefinē mūs kā cilvēkus. Mēs joprojām esam tie, kas vienmēr esam bijuši, tikai tagad mums ir nākuši klāt papildu pienākumi.

Atziņas

Man nekad nav paticis termins „aprūpētājs”. Es zinu, ka tas ir jālieto, lai saņemtu noteikta veida atbalstu. Taču es sevi uzskatu par vīrieti, kas dara visu iespējamo, lai atvieglotu sievas dzīvi, cik vien to ir iespējams izdarīt.

Nav precīza ceļveža, kā kļūt par aprūpētāju; parasti tas notiek aprūpes procesā. Aprūpe var būt biedējoša, nogurdinoša, nomācoša un finansiāli apgrūtinoša. Jūs varat saslimt un tādos brīžos būs jārēķinās ar citu cilvēku palīdzību. Citreiz Jums var šķist, ka nevarat dot vairāk, nekā jau esat devis.

Taču, redzot, ka mans mīļotais cilvēks dzīvo un dažkārt pat uzplaukst, ir vērts to darīt.

Mans padoms būtu ‒ dariet visu iespējamo, runājiet viens ar otru un atcerieties, kāpēc Jūs to darāt. Jūs aprūpējat mīļoto cilvēku, jo Jūs mīlat viens otru un uzticaties viens otram.

NPS-EE-NP-00149