- Manai meitai ir 19 gadi, un viņa ir piedzīvojusi tik daudz sarežģītu situāciju, ka es lūdzos, lai apstākļi mainītos. Diemžēl jāsaka, ka arī tie, kam krīzes laikā vajadzēja palīdzēt – terapeiti – cieta neveiksmi.

Tā stāsta Mērisijas māte Marta.

Mana meita vienmēr šķita vairāk pieaugusi, salīdzinot ar vienaudžiem. Es domāju, ka viņa redzēja un saprata vairāk. Es ar to lepojos, lai gan mans vīrs, gluži pretēji, apgalvoja, ka viņai būs grūtāk dzīvot. Daudzus gadus mans jūtīgais bērns „rādīja” man savu labāko versiju. Mērisija mācījās labi, jo viņa ir talantīga un gudra, viņas attiecības ar vienaudžiem neradīja bažas, lai gan dažkārt man šķita, ka viņas draugi ir garlaicīgi. Manā klātbūtnē viņi, protams, neparādīja visas savas spējas. Un es baroju sevi ar ilūzijām, ka mana meita ir maiga, draudzīga, pozitīvi noskaņota un vēlas visiem sagādāt tikai prieku, un tas ir labi. Tikai pēc vairākiem gadiem uzzināju, ka klasē šāda attieksme tika uzskatīta par nūģīgu, un klasesbiedri Mērisiju ķircināja. Ilgu laiku viņa par to neteica ne vārda. Iespējams, tālākā skolas un augstskolas pieredze būtu aizēnojusi un izdzēsusi šīs atmiņas, ja vien neuzrastos pandēmija.

Treniņtērps

Sākās ellīgā mājsēde. Tukšas ielas, skolas un attālināts darbs. Sākumā es naivi domāju, ka jaunieši to lieliski izmanto: viņi var gulēt ilgāk, jo viņiem nav jābrauc uz skolu, viņi pēc nakts izklaidēm nepārtraukti tērzē cits ar citu, sazinoties ar tīmekļa kameru palīdzību. Šķita, ka uzplaukst jauna sabiedriskās dzīves versija. Mana meita pabāza galvu no savas istabas, lai paēstu vai nomazgātos, un pazuda aiz savas valstības durvīm. Arī es strādāju pie datora un brīžiem patiešām izbaudīju sporta tērpa valkāšanu. Ar laiku arvien biežāk pamanīju, ka Mērisija pamostas tikai tāpēc, lai ieslēgtu datoru un atzīmētu apmeklējumu nodarbībā, bet patiesībā pagriezās uz otriem sāniem un pirmo mācību stundu nogulēja. Tad pirmo un otro. Es sāku satraukties. Tomēr man vairs nebija daudz laika, lai par to domātu, jo es pati biju savārgusi. Nē, pie vainas nebija COVID-19, tas bija apendicīts. Precīza diagnoze tika noteikta pēc dažām dienām. Pirms tam, lai gan es mocījos sāpēs un nevarēju ēst, es spēju domāt tikai par vienu – ka nevēlos doties uz slimnīcu, kas pilna ar vīrusiem. Es arī nevarēju iztēloties, ka Mērisija paliktu viena pati (divus gadus iepriekš mēs ar vīru izšķīrāmies, un uz viņa palīdzību es negribēju paļauties). Tikmēr Mērisija, redzēdama, kas ar mani notiek, lūdza mani piekrist izsaukt ātro palīdzību. Es piekāpos, un viņi ieradās pilnā pandēmijas ekipējumā. Glābēji baltos kombinezonos novietoja mani uz nestuvēm un aizveda. Briesmīga aina. Klāt bija arī mana māsa, kura pēc tam man teica, ka Mērisija ļoti raudājusi, kad es tiku aizvesta projām. Tā bija trauma mums abām.

Mana meita baiļu māktas kopējas lomā

Slimnīcā kļuva skaidrs, ka apendicīta iekaisums jau sācies, un, kad mani noguldīja uz operāciju galda, bija nepieciešama ne tikai apendicīta rezekcija, bet bija jādara arī citas lietas. Gandrīz divas nedēļas pavadīju slimnīcā, kas bija tukša, bet izolēta kā cietoksnis. Novājināta pēc plašā iekaisuma un operācijas, es nonācu paaugstināta COVID-19 inficēšanās riska grupā. Mana 17 gadus vecā meita to pilnībā apzinājās. Atgriežoties mājās, man nebija nekāda atvieglojuma, jo katru dienu bija jābrauc uz plašās pēcoperācijas brūces pārsiešanu. Un, lai gan māsa mani veda ar savu mašīnu, katrreiz, kad izbraucu no mājas, biju stresā: šeit plosās COVID-19, un man ir nesadzijusi brūce, t. i., atvērtas durvis infekcijai. Šajā laikā Mērisija ļoti nobrieda un iejutās kopējas un pamazām arī vecāka lomā. Viņa bija ļoti nobažījies vecāks.

Šausmu filma

- Pēc operācijas man vajadzēja koncentrēties uz atveseļošanos, kas nebūt nenotika bez šķēršļiem. Brūce negribēja dzīt, nācās mainīt šuves un tā tālāk. Tikai pēc dažām nedēļām es ieskatījos sava bērna acīs un ieraudzīju, cik ļoti tas viss nāk viņai par sliktu. Viņas skatienā es redzēju skumjas, satraukumu un vēl lielāku rezignāciju. Mana slimība un ar to saistītās bailes, jo īpaši pandēmijas apstākļos, Mērisiju nostādīja pavisam citā situācijā. Ja nebūtu COVID-19 draudu, es nebūtu izvairījusies no slimnīcas, ārstēšana būtu bijusi vienkārša un bez papildu riska. Ja nebūtu pandēmijas, manai meitai skolā būtu bijušas normālas stundas un saskarsme ar citiem cilvēkiem, t. i., klasesbiedriem, bet reālie skolas pienākumi vismaz uz dažām stundām būtu novērsuši viņas domas no manis. Un tas būtu bijis sava veida pretlīdzeklis. Tikmēr viņa šo periodu pārdzīvoja ieslēgta mājās un ar drūmiem scenārijiem galvā. Šausmas.

Nepareiza izvēle

Es nebiju pārsteigta, kad pēc mājsēdes mana meita vēlējās sākt terapiju. Viņa pati to lūdza, un pati izvēlējās vietu, kur vērsties pēc palīdzības. Izvēlējās nepareizi, kā mēs nesen uzzinājām no citas terapeites, kura saķēra galvu, kad uzzināja, ka Mērisija bijusi psihodinamiskajā terapijā. „Tā ir metode, kas paredzēta tiešām pieaugušiem cilvēkiem, nevis pusaudžiem.” Tā, lūk, gāja ar jauno terapeiti. Varu piebilst, ka esmu sarūgtināta; terapija, kas bija rakņāšanās mana bērna pagātnē, tikai lieki izcēla un izgaismoja problēmas, bet neatrisināja tās. Vai varbūt daži no šiem „trūkumiem” nemaz nebūtu izpaudušies? Kāpēc skaldīt matus? Kāpēc aprakt sevi bērnības smilškastē? Mērisija bija iegrimusi nemitīgā pašanalīzē, izmisīgi meklējot savas sliktās pašsajūtas cēloņus tikai sevī. Paranoiski. It kā ārēji stimuli neveicinātu viņas iekšējo sabrukumu.

Neīstais ceļš

Patiesībā es jau kādu laiku redzēju, ka šī terapija neiet pareizajā virzienā, un atvieglojuma vietā Mērisijai uz pleciem tiek uzkrauta vēl lielāka nasta. Bet es gaidīju, līdz viņa pati nonāks pie secinājuma, ka tas nav īstais ceļš. Pienāca brīdis, kad viņa padevās un atklāti pateica, ka viņai ir apnicis par visu tikt skaidrībā. Mērisija atbrīvojās, bet ne pilnībā. Viņa vēl joprojām bažījās par sevi. Un tagad ar to ir grūti sadzīvot.

Lode sienā

- Pirmā, kļūdaini vadītā terapija manā meitā radīja šaubas par sevi. Gudra, atbildīga meitene, kas krīzes situācijā spēja rīkoties, tika apbērta ar jautājumiem par vienaudžu savstarpējām attiecībām, nevis saņēma aplausus. Pagātnē! Un, kad viņa sāka skatīties uz sevi, salīdzināt sevi ar citiem, paturot prātā, ka jau reiz, pamatskolā, viņa tika uzskatīta par vismaz dīvainu, viņa dabiski nonāca pie secinājuma, ka viņa nelīdzinās citiem, neiederas, ir sliktāka, viņai nav ar ko citus ieinteresēt, viņa nevar pārsteigt. Tā rezultātā viņa pārtrauca uzticēties sev un savai intuīcijai, līdz pilnīgi apmaldījās savu interešu sfērā, kas, izvēloties studiju jomu parādījās visai uzskatāmi. Manam bērnam, kuram jau bija mazvērtības komplekss, jo īpaši pēc izolācijas perioda slēgtā telpā, faktiski sākās problēmas attiecībās. Mana meita iekrita slazdā: viņa gribēja izpatikt citiem, pārstāja būt dabiska, spontāna, sāka tēlot kādu, kas nebija viņa pati, tikai vēlāk to saprata un uzskatīja par nožēlojamu. Tā rezultātā viņa iekrita arvien lielākās un lielākās bedrēs.

Trauksmes spirāle

Sākās trauksmes spirāle: katra, viņasprāt, sociālā neveiksme pastiprināja bailes atkal iziet cilvēkos. Meitai tie vairs nebija spontāni, jautri pasākumi, bet gan karalauks, kur nepieciešams par sevi cīnīties. Arvien biežāk viņa atgriezās salauzta, skumja un raudoša. Objektīvi nekas slikts nenotika, jo ap Mērisiju joprojām pulcējās draugi, taču viņa arvien vairāk un vairāk noslēdzās sevī. Un, ja viņa izgāja no mājām kopā ar cilvēkiem, bija ļoti saspringta, satraukta, nemierīga. Kā pirms eksāmena.

Tajā pašā laikā mans bērns patstāvīgi ļoti smagi cīnījās pret to, kas viņu grauza no iekšienes. Mērisija mēģināja pārvarēt sevi, piedaloties sarežģītos grupu braucienos, kuros visi bija sadalījušies pārīšos, bet viņa bija kā piektais ritenis, vai arī pievienojās palīdzības grupām un aktīvi atbalstīja bēgļus dzelzceļa stacijā, kad Ukrainā sākās karš. Un, lai gan es zinu, ka Mērisija ir jūtīga un atbalstoša, es arī zinu, ka viņa daļēji iesaistījās šajā palīdzības kustībā, lai stiprinātu sevi. Vai varbūt, lai novērstu uzmanību no sevis?

Neatgriezeniski zaudēts laiks

Dažas pēdējās nedēļas mana meita ir jauna terapeita un psihiatra aprūpē. Viņai ir nozīmēti antidepresanti, jo sociālās fobijas pavadošā trauksme ir pāraugusi panikas lēkmēs. Es biju lieciniece vienai no tām, un to, ko redzēju, var salīdzināt ar nebrīvē turēta savvaļas dzīvnieka uzvedību. Tā dzīvot nav iespējams.

Zāles pret trauksmi zināmā mērā iedarbojas: lēkmju nav, bet problēma saglabājas. Tāpēc sākas jauna terapija, no kuras es neslēpšu, ka baidos. Es vēlos uzticēties un cerēt. Taču vēl vairāk mani pārņem skumjas par to, ka meita savus labākos, potenciāli visjautrākos gadus ir neatgriezeniski zaudējusi, pavadot tos bailēs un asarās. Viņa to nebija pelnījusi.

NPS-EE-NP-00194