Diagnozi, kā arī šizofrēnijas, kuru pavada psihozes epizodes, gaitu sākotnēji bija grūti pieņemt gan slimniekam, gan visai mūsu ģimenei. Es, slimā Patrika māte, interpretēju sava dēla slimību kā svarīgu signālu, ka mana bērna smadzenes ir pārslogotas un tiek pārmērīgi stimulētas.

Sapratu, ka mums ir jāļaujas un jāpalēnina dzīves temps.

Mans vīrs ir ārsts un apgalvo, ka šizofrēnijai ir ģenētiski cēloņi. Manam brālim ir psihiskas problēmas, tāpat kā manam tēvam, lai gan viņam nekad netika noteikta diagnoze, apkārtējie viņu uztvēra kā sarežģītu personību ar psihiskiem traucējumiem. Patriks ir mantojis viņa noslieci uz psihiskiem traucējumiem. Tomēr esmu pārliecināta, ka labvēlīga slimības augsne ir viena lieta, bet pastāv arī psihozes izraisītāji. Tā var rasties no sajūtām, kas radušās, piemēram, psihoaktīvo vielu lietošanas iespaidā vai dzīvesveida un emocionālu situāciju rezultātā. Liela nozīme ir vecāku savstarpējiem konfliktiem un sarežģītām attiecībām ģimenē. Tā tas bija arī mūsu mājās.

Kad smadzenes izslēdzas

Patrikam tagad ir 22 gadi, un viņš piedzīvoja garīgās veselības krīzi, kad mācījās vidusskolā. Bērnībā viņam tika diagnosticēts Aspergera sindroms. Neraugoties uz to, viņš lieliski mācījās, attīstījās, labi iekļāvās sabiedrībā, bija jautrs un visiem sagādāja daudz prieka, tāpēc vienā brīdī es nodomāju: vai tiešām Aspergera sindroms? Es viņam izvēlējos nelielas skolas, piemēram, iekļaujošu sākumskolu, bet pēc tam aizvedu uz līdzīgu vidusskolu. Viss bija kārtībā, viņš saņēma uzslavas.

Ģimenes stāvoklis mainījās, kad mums ar vīru radās laulības problēmas. Jaunam vīrietim pusaudža gados, kad viņš bija vismazāk aizsargāts un viņa identitāte tikai veidojās, vecāku šķiršanās radīja nopietnas problēmas. Tajā laikā viņam ģimenes mājās bija jāsastopas ar mieru, maigumu, iejūtību, laipnību un mīlestību. Kad visas šīs vērtības tika sagrautas un vecāki konfliktēja, Patrika apziņā radās sava veida šķelšanās, nesaskaņu uzliesmojums. Viņa sirds ir kā uz delnas, viņš parasti vēl visiem to labāko. Tāpēc viņš par šo situāciju sāka vainot sevi. Šizofrēnijas gadījumā pacienti visbiežāk cīnās ar savām bailēm, ar sevis vainošanu un kauna sajūtu.

„Jūsu dēls domā par pašnāvību”.

Mūsu laulības sabrukums ir ietekmējis mūs visus. Patrikam ir pusotru gadu jaunāks brālis – toreiz abi iegrima depresijā. Man bija nervu sabrukums, un tieši tajā brīdī Patriks iestājās vidusskolā. Skolā bija ne tikai augsti standarti, bet tā arī bija milzīga. Pēc mācībām mazākās mācību iestādēs viņš nonāca lielas burzmas vidū; pūlis, garie gaiteņi – situācija mainījās tik strauji. Es pamanīju, ka Patriks nespēja ne atrast sevi, ne mācīties. Mēs devāmies pie psihiatra, un vizītes laikā atklājās, ka dēls domā par pašnāvību. Psihiatrs ieteica dēlu nekavējoties nogādāt slimnīcā.

Patriks slimnīcā pavadīja gandrīz divus mēnešus. Es katru dienu gāju uz turieni, un viņš manu apciemojumu laikā iznāca koridorā, jo apmeklētājiem nebija atļauts ieiet palātās. Es novēroju viņa uzvedību. Man šķita, ka viņš ir uz pareizā ceļa. Pēc tam izrādījās, ka viņš tikai izlikās, ka ir labā formā, jo bija apņēmies no slimnīcas tikt ārā. Diemžēl jau otrajā naktī pēc atgriešanās mājās viņam sākās psihoze. Tā bija pirmā šāda epizode ar tik satraucošu gaitu. Ar dēlu nebija iespējams nodibināt loģisku kontaktu, viņš mani nepazina, viņam bija milzīga vainas apziņa, viņš gribēja atvainoties visiem kaimiņiem. Patrikam šķita, ka kāds viņu griež, viņš piedzīvoja milzīgas ciešanas, pat izjuta fiziskas sāpes. Nākamajā dienā mēs atgriezāmies slimnīcā, kuru viņš tikko bija pametis. Ne pēdējo reizi...

Mana dēla pirmā psihozes epizode

Ārsts bija ļoti pārsteigts, redzot viņu uzņemšanā. Pacientu radiniekiem nebija atļauts ieiet palātā, bet mans vīrs uzstāja, ka vēlas redzēt savu dēlu. Izņēmuma kārtā mūs ielaida palātā, un tas, ko mēs tur piedzīvojām, bija traumatiska pieredze. Otrajā mūsu uzturēšanās dienā slimnīcā Patriks gulēja gultā, piesiets, pilnīgi nespējīgs komunicēt. Šī vide mūs biedēja. Mēs esam vienisprātis – pat pilnīgi vesels cilvēks apstākļos, kādi tur valdīja, varēja piedzīvot nervu sabrukumu. Apstākļi slimnīcā aizskāra cilvēka cieņu, sākot ar sanitārajiem jautājumiem, piemēram, gultas veļas trūkumu. Manam vīram šķita, ka personāls nespēj ietekmēt pacientus, kuri kliedza, dauzīja durvis, uzvedās agresīvi un draudīgi. Vēlāk Patriks atzina, ka viņš tur izjutis briesmīgu stresu, baidījies, ka kāds viņam varētu nodarīt pāri.

Par laimi, dēlu varēja pārvietot uz citu psihiatrisko slimnīcu. Tiesa, arī tur daži pacienti gulēja gaiteņos, vienkārši uz matračiem, bet tur bija klusi un mierīgi. Galu galā mans dēls atgriezās mājās.

Zēni ar Aspergera sindromu ir jutīgi pret ārējiem stimuliem, un var gadīties, ka pusaudža vecumā viņi piedzīvo vienreizējas psihozes epizodes. Es uzskatīju, ka ir noticis tikai viens atsevišķs incidents, – pie tādas pārliecības es arī turējos. Mums tika paskaidrots, ka bērnam jāārstējas divus gadus, lai smadzeņu stāvoklis normalizētos. Mana dēla ārstēšanā miegs bija ļoti svarīgs, tāpēc viņš lietoja spēcīgus medikamentus, kas izraisa miegainību.

Pacientu sistēma

Patriks vēlējās turpināt izglītību, tāpēc mani braucieni uz skolām sākās ar jautājumu, kur viņu uzņems. Vidusskola, kurā Patriks mācījās pilnīgi noteikti nederēja. Direktore bija nobijusies, viņa teica, ka skola nav piemērota, lai uzņemtu šādu skolēnu un nevar iedomāties, kur tas būtu iespējams. Visas vidusskolas mani noraidīja, es biju izmisumā, līdz pēdējā skola manā sarakstā – maza, privāta vidusskola – izrādījās piemērota. Tiklīdz ienācu, ieraudzīju neticami daudzveidīgu jauniešu sabiedrību: gan ar krāsainiem matiem, gan melnās drēbēs, ar kapucēm – bērnus, kuru izskats un izturēšanās norādīja, ka viņiem trūkst uzmanības, ka viņi ir kā apmaldījušies. Saruna ar direktoru bija īsa, man pat nebija jāpabeidz stāsts, viņš uzreiz nolēma, ka šī ir īstā vieta Patrikam.

Mans dēls pats drīkstēja izvēlēties studiju virzienu un apgūstamos mācību priekšmetus, bet par savu mentoru izvēlējās psihologu. Es redzēju, ka viņš šajā skolā jūtas labi. Bieži pēc medikamentu lietošanas viņš bija miegains un stundās aizmiga. Pat pret to skolotājiem nebija iebildumu. Skola bija savdabīga, bija tikai viena tikšanās ar vecākiem, jo izglītības sistēma bija tāda, ka skolēniem bija jāmācās būt atbildīgiem par sevi. Neraugoties uz direktora apliecinājumiem, ka audzinātāji ir ļoti uzmanīgi un vajadzības gadījumā sazināsies ar vecākiem, mēs ar dēla atļauju palūdzām tikšanos ar audzinātāju.

Uzzinājām, ka mūsu dēls gūst panākumus mācībās. Tika atzīts, ka Patriks dažkārt klasē guļ, bet viņu pieņem, visiem viņš patīk, klases biedri pat rūpējas, lai netraucētu, kad viņš ir aizmidzis. Es jutu, ka Patriks ir nonācis īstajā vietā. Šādam slimniekam tas bija liels sasniegums, ‒ viņš nokārtoja vidusskolas eksāmenus, turklāt diezgan labi, un pēc tam iestājās Militāri tehniskajā akadēmijā.

Pēc diviem gadiem viņš pakāpeniski sāka samazināt medikamentu devas. Diemžēl universitātē bija ļoti augstas prasības. Patrikam ļoti patika akadēmijā pavadītais laiks, taču kaut kas traucējošs izlauzās no apziņas dzīlēm.

Otrais uzbrukums

Pagājušā gada beigās dēlam atkal kļuva slikti. Tajā laikā Patriks jau lietoja mazas medikamentu devas, turklāt gadījumos, kad viņš kopā ar tēvu uz dažām dienām aizbrauca ceļojumā, viņš nepaņēma līdzi medikamentus, tāpēc tos nelietoja vispār. Vēl viens no faktoriem, kas veicināja nervu sabrukumu, bija pandēmija. Dēls sākotnēji noliedza COVID 19 pastāvēšanu. Tikai tad, kad mans vīrs smagi saslima un faktiski atvadījās no mums, slimības draudi Patriku sasniedza ar dubultu spēku. Atgriezās vainas sajūta, kas arī veicināja krīzi.

Jaungada naktī bija otra psihozes lēkme, taču šoreiz dēls labāk apzinājās realitāti un juta, ka ar viņu kaut kas notiek. Viņš pats izsauca ātro palīdzību, mūs atpazina, lai gan viņam bija halucinācijas un šķita, ka par viņu runā televīzijā, ka kāds viņu vēro un varētu iekļūt mājā.

Šoreiz dēls nonāca Covid psihiatriskajā nodaļā. Tas bija šausmīgi - pacientus nedrīkstēja laist mājās, sanitārie apstākļi bija ļoti sarežģīti. Galu galā viņš nonāca specializētā slimnīcā. Šajā laikā pirmo reizi izskanēja varbūtība par diagnozi šizofrēnija.

Dzīve pēc diagnozes noteikšanas

Mums, vecākiem, pastāstīja, ka šizofrēnijas slimnieku ģimenēm un tuviniekiem tiek rīkotas izglītojošas sanāksmes. Protams, kas es tajās piedalījos. Mani pārsteidza tas, ka tur pārsvarā bija sievietes un parasti viņas bija vienas, ko es jau biju novērojusi satiekoties ar vecākiem, kuru bērniem ir Aspergera sindroms. Bērna autisms vīriešiem var radīt sajūtu, ka viņš cietis neveiksmi, un viņš vairs nepiedalās bērna dzīvē.

Kad uzzināju diagnozi, es nopirku dažas grāmatas par šizofrēniju, lai uzzinātu, ar ko man ir darīšana, un trīs no tām bija noderīgas. Lasot vienu, kas parastam lasītājam bija medicīniski ļoti sarežģīta, es atkal un atkal raudāju. Otrā grāmata – Šimona Hržastovska „Ceļi uz sevi un no sevis” – man tajā brīdī ļoti palīdzēja. Trešā grāmata, kuru es ieteiktu citiem, kas nonākuši tādā pašā situācijā kā es, ir profesora Bogdana de Barbaro grāmata „Tu vari palīdzēt”. Tā ir saprotami uzrakstīta rokasgrāmata pacientu ģimenēm. Es personīgi meklēju padomus, kā padarīt dzīvi pēc iespējas drošāku, lai slimais cilvēks pats varētu pieņemt lēmumus. Tas ir ļoti svarīgi, jo cilvēki pēc diagnozes uzstādīšanas, kā es pamanīju, piedzīvo milzīgu regresiju, viņi pēkšņi zaudē pašcieņu, izjūt briesmīgas bailes par savu nākotni. Viņi baidās, ka vienmēr būs atkarīgi no vecākiem. Tāpēc ir svarīgi ar gudru mīlestību risināt jautājumu par slimā bērna neatkarību.

Nelieli sasniegumi

Es domāju, ka mūsu gadījumā tas tika panākts ar atklātību, turklāt es biju blakus Patrikam kopš brīža, kad viņam uzstādīja diagnozi ‒ Aspergera sindroms. Es godīgi runāju ar viņu par riskiem un par to, kas ir jāatrisina, lai slimība nepārsteigtu viņu un mūs. Tāpēc, manuprāt, Patrika pašapziņa lika viņam izsaukt ātro palīdzību. Mans dēls pats rūpējas par zāļu lietošanu, ko bieži vien nedara citi šizofrēnijas slimnieki, diemžēl bieži vien vispār pārtraucot ārstēšanos.

Iespējams, paradoksālā kārtā Aspergera sindroms ir izrādījies sabiedrotais. Aspergera sindroma slimnieki ir ārkārtīgi strukturēti un metodiski. Patriks dažas lietas pieņem vieglāk; citas ar lielāku nepatiku, piemēram, atturēšanos no alkohola. Patriks brieduma ziņā pat izceļas starp vienaudžiem. Es bieži viņam saku, ka slimība bagātina viņu, viņa skatījumu un pieredzi tikai citādā veidā, nekā tas notiek ar citiem. Diemžēl šāda veida briedums neveicina kontaktus ar līdzcilvēkiem. Patrikam nav ne draudzenes, ne draugu. Turklāt noteiktā ārstēšanās posmā viņš ir pieņēmies svarā, kas nav uzlabojis viņa sociālo situāciju. Taču es par to, tāpat kā par slimību kopumā, domāju kā par procesu. Kaut kas notiek mūsu dzīvē tagad, bet mēs nezinām, kas var gaidīt aiz stūra.

Ko es varu darīt

Pēc diagnozes noteikšanas, kurā norādīts, ka bērnam ir psihiska slimība, vecāks saņem tādu triecienu, it kā viņa veselais bērns būtu miris. Cilvēks iziet cauri vairākiem posmiem un dažādām emocijām, sākot ar noliegumu, bet pēc tam sajūtot tādas kā sēras. Pēc pirmās epizodes es turējos pie domas, ka tas bijis atsevišķs incidents. Bet es biju depresīva, mani vajāja nožēla, es vainoju sevi. Tagad, pēc dažādu grāmatu izlasīšanas es labāk izprotu slimību un nesalūztu. Es zinu, ka man ir jāsniedz prieks un mīlestība savam dēlam, jo viņš tagad no tā smeļas spēku. Ja viņš redzētu savu māti sagrautu, viņš ciestu.

Es nevēlos, tāpat kā daudzi cilvēki, kurus esmu sastapusi vecāku izglītības grupās, ieslīgt depresijā. Es ticu, ka mēs, mātes un sievietes, iededzam mājas pavarda dzirksti un rūpējamies par to. Kad mēs smaidām un izstarojam mieru, mēs mājās radām siltuma sajūtu. Es domāju, ka pat tad, kad es gatavoju zupu, un mājās izplatās tās smarža, es arī radu to siltumu, kas sniedz drošības sajūtu pārējiem ģimenes locekļiem.

Otra lieta, kas mani notur normālā garīgā stāvoklī, ir atveseļošanās asistentu* stāsti par cilvēkiem, kuri ir atveseļojušies un lieliski funkcionē. Viens no piemēriem ir Dr. Fišers no Amerikas Savienotajām Valstīm, kurš pats jaunībā pārcietis psihozes epizodes un vēlāk kļuvis par ārstu.

Es domāju, ka tas ir noticis kāda iemesla dēļ... Es vēl nezinu, kādam mērķim slimība var kalpot, neviens no mums to nezina, bet es ticu un jūtu, ka tā var radīt arī ar kaut ko labu. Kāpēc man par to jāuztraucas? – Tieši šāda attieksme ir pierādījums tam, ka ir sasniegts svarīgs etaps - pieņemt slimību, kas ir mūsu ģimenē.

NPS-EE-NP-00194