Ja esat bijis aprūpētājs ilgāk nekā pāris gadus, iespējams, esat pamanījis, kādu slogu aprūpēšana var radīt jūsu ķermenim un prātam. Ilgstošu hronisku slimību gadījumā aprūpēšana bieži vien nekļūst vieglāka. Patiesībā, iespējams, jūs un jūsu aprūpējamā persona cīnāties ar laiku.
Mēs visi novecojam, un, laikam ritot, jāpieliek vairāk pūļu, lai uzturētu sevi labā fiziskā un garīgā formā. Aprūpētājiem ir tendence uzskatīt pacientu par svarīgāku, sevi bieži vien pametot novārtā. Līdztekus tādām uzskatāmām lietām kā fiziskās aktivitātes, veselīgs uzturs, pietiekami ilgs miegs u. c., ir vēl dažas vienkāršas lietas, ko mēs varam darīt, lai mazinātu slodzi ķermenim un garam.
Kad es sāku rūpēties par savu sievu, es atceros, ka man regulāri bija sajūta, ka viņas ārsti, medmāsas un terapeiti nerūpējas par mani. Vienmēr uzmanības centrā bija viņa, un reti kāds pajautāja, kā jūtos es. Man ar to nācās sastapties, kad mūs apmeklējošā medmāsa pilnīgi ignorēja faktu, ka man ir smags bronhīts. Tajā brīdī es sapratu, ka arī mana labsajūta ir svarīga vai pat vēl svarīgāka par manas sievas labsajūtu, jo bez manis viņa būtu bezpalīdzīga.
Ja domājat, ka tas izklausās savtīgi, jums ir taisnība, jo tieši tā tas arī ir! Lai gan es neiesaku regulāri uzskatīt savas vajadzības par svarīgākām nekā aprūpējamā vajadzības, tomēr ir svarīgi pašam tās atpazīt. Ja vēlaties mainīt savu uzvedību, jums būs nepieciešams ilgs laiks. Nākamais solis ir kļūt pārliecinātākam, lūdzot palīdzību.
Kad mana sieva pirmoreiz atgriezās no slimnīcas, ergoterapeits ieradās pie mums un ieteica, ko varētu darīt, lai labāk pielāgotos viņas jaunajām vajadzībām. Es darīju visu iespējamo, lai īstenotu ieteikumus, izvietojot satveršanas stieņus, paplašinot durvju ailas, aizvācot paklājus, izveidojot pakāpienus un veicot citas izmaiņas.
Pēc aptuveni sešiem mēnešiem es sapratu, ka, lai gan pielāgojumi bija noderīgi, tos īstenojot, netika ņemta vērā neviena mana vajadzība. Piemēram, satveršanas stieņu standarta novietojums vannā/dušā ir piemērots vannā esošajai personai, bet ne vienmēr atbilst vannotāja vajadzībām. Tad es izveidoju papildu stieņus, kas palīdz man noturēt līdzsvaru, pārvietojot un mazgājot sievu. Es izveidoju arī ar gumiju pārklātus pakāpienus, lai man, pārvietojot sievu, neslīdētu kājas.
Lai gan mans mērķis ir palīdzēt savai sievai būt iespējami neatkarīgai, es vienmēr meklēju ierīces, kas kaut nedaudz mazinātu arī manu slogu (lieliski noderētu sievas barošanas robots!).
Manuprāt, aprūpētājam visgrūtāk ir atrast laiku sev. Es pārtraucu lielāko daļu aktivitāšu, ar kurām nodarbojos pirms sievas insulta, gan tādēļ, ka nav neviena, kas varētu mani aizstāt, ja neesmu uz vietas, un daļēji arī aktivitāšu izmaksu dēļ. Lielākās neērtības sagādā personīgā laika trūkums dienā – īpaši pēdējos pandēmijas mēnešos. Palīdzot sievai, meitai un sunim, es esmu aizņemts visu dienu un reti kad atrodu laiku sev. Arī atrast laiku šī raksta uzrakstīšanai ir liels izaicinājums.
Un atkal atbilde ir, ka vajadzētu būt kaut nedaudz savtīgam. Piemēram, kad esmu ielicis sievu gultā ap plkst. 20.00, es pavadu mazliet laika kopā ar viņu un tad aptuveni plkst. 22.00 lieku gulēt meitu. Kad viņa ir ielikta gultā, es uzskatu, ka nākamās 90 minūtes es varu veltīt sev. Manai sievai nepatīk, ja es ilgi palieku nomodā, jo viņa vēlas, lai es atgriežos gultā, taču man ir vajadzīgs šis laiks, lai izvēdinātu galvu. 90 mierīgas minūtes, kad nav jāapmierina kāda cita vajadzības, ir pietiekams laiks, lai es atjaunotos nākamajai dienai.
Šobrīd pasaule ir mazliet sajukusi prātā. Katru dienu mums nākas sastapties ar veselības, vides, politiskām, sabiedrības un finansiālām problēmām. Ja rūpējaties par tuvinieku, savas personīgās vajadzības jums nākas apvienot ar viņa vajadzībām un tad vienīgais, uz ko ir iespējams koncentrēties, ir izdzīvošana. Esmu saticis citus aprūpētājus, kuri visu uzmanību velta šodienai un, iespējams, upurē nākotni.... Es cenšos tā nedarīt.
Mans mērķis ir panākt, lai mēs abi ar sievu varētu mierīgi doties pensijā un atļauties nepieciešamo aprūpi. Lai to sasniegtu, es tagad mazāk izmantoju dārgus aprūpes pakalpojumus un pēc iespējas vairāk visu daru pats. Esmu arī sācis īstenot ilgtermiņa plānu un cenšos atrast vietu, kur mēs par pieņemamu cenu varētu uzbūvēt māju, kas atbilstu mūsu vajadzībām pēc aiziešanas pensijā. Tas neizklausās vienkārši un, ticiet man, tā tas arī nav, taču jau esmu ievērojis, ka šis ilgtermiņa mērķis ir mazinājis spriedzi.
Es spēju iztēloties dienu, kad abi varēsim atslābināties un pavadīt laiku kopā, un jau tas vien liek man pasmaidīt. Šis plāns, kura īstenošanai var būt nepieciešami vairāki gadi, novirza manu uzmanību no ikdienas raizēm uz patīkamāku skatu nākotnē.
Manuprāt, personības aprūpētāja attīstībā ir vairāki posmi, un viens no tiem ir „apskaidrība”. Tā iestājas, kad izdodas pārtraukt ikdienas skrējienu un atkal padomāt par savām vajadzībām un labsajūtu. Šī skatījuma maiņa jums palīdzēs ieraudzīt, ka šāda situācija nebūs vienmēr un nākotne ir cerīga. Es mudinu visus aprūpētājus mazliet distancēties un aktīvi meklēt šo skatījumu. Tas uzlabos ne tikai šodienas situāciju, bet arī dzīvi ilgtermiņā.
NPS-LV-NP-00032 2021. gada oktobris