Laurai ir arī Twitter konts, kurā viņa publicē gan Apvienotajā Karalistē, gan visas pasaules labdarības organizāciju, pētnieku un citu emuārrakstītāju ieteikumus un rakstus. Nebūdama apmierināta ar situāciju, Laura sāka arī savu uzņēmējdarbību – „Paprika Jewellery & Accessories”. Sākotnēji viņa izgatavoja juvelierizstrādājumus, lai novērstu uzmanību no sāpēm, taču pēc tam šī nodarbe ieguva plašākus mērogus. Viņa arī raksta dzeju. Dzeja palīdz viņai izzināt savu garīgās veselības stāvokli un veicināt labsajūtu.

Laura raksta par to, kā izmantot pozitīvo domāšanu, lai pati un viņas ģimene varētu turpināt dzīvot iespējami labāku dzīvi, neraugoties uz grūtībām, ar kurām nākas saskarties. Viņa cer iedvesmot arī citus atrast dzīves mērķi, ņemot vērā savas sajūtas.

Slimības vēsture

„2009. gadā pēc mēnešiem ilgām sāpēm, kas mani pavadīja dienu no dienas, man tika diagnosticēta migrēna. Pateicoties pareizi piemeklētām ārstēšanās metodēm, tostarp izmantojot alternatīvo medicīnu, es atgriezos normālā dzīvē un varēju turpināt pilnvērtīgi pildīt savu lomu kā jaunā māmiņa un skolotāja. 36 gadu vecumā man tika diagnosticēta hroniska migrēna, un galvassāpju speciālists apstiprināja, ka ar nediagnosticētu migrēnu dzīvoju jau kopš pubertātes.

2014. gadā man bija, kā man likās, migrēnas lēkme, taču sāpes bija pastāvīgas nedēļām ilgi, un nekas no tā, ko neirologi ieteica darīt, man nepalīdzēja. Dažus mēnešus vēlāk es pamanīju jaunus simptomus un Kembridžā atradu LOR speciālistu. Viņš diagnosticēja idiopātisko intrakraniālo hipertensiju jeb IIH ‒ retu neārstējamu smadzeņu slimību. Kad par to uzzināja mani neirologi, viņi atteicās mani ārstēt pat no migrēnas, jo nepiekrita diagnozei.

Mani simptomi ir netipiski un līdzīgi manām vissliktākajām piedzīvotajām migrēnas lēkmēm, taču es jutu atšķirību. Mans stāvoklis strauji pasliktinājās, bet man bija jāgaida 18 mēneši, lai sāktu ārstēšanu, jo manā gadījumā bija par vēlu, lai piedalītos Kembridžas speciālistu komandas īstenotajā medicīniskajā pētījumā. Es jutos tā, it kā visi, izņemot manu ģimenes ārstu, kurš man diagnosticēja depresiju un trauksmi, būtu mani atstājuši novārtā. Situācija bija smaga manam vīram un dēliem, kuri bija kļuvuši par maniem galvenajiem aprūpētājiem.

Neraugoties uz sešām smagām operācijām un zināmiem uzlabojumiem, mana veselība joprojām ir novājināta. Lielākoties esmu piesaistīta gultai un man jācieš pastāvīgas sāpes. Manas kognitīvās funkcijas ir uzlabojušās, bet sliktās līdzsvara sajūtas dēļ man ir nepieciešami pārvietošanās palīglīdzekļi, piemēram, kāpņu pacēlājs un ratiņkrēsls. Katru darba dienu man ir kāds aprūpētājs, kas ir daļa no mūsu komandas! Mēs rūpējamies cits par cita garīgo labklājību un cenšamies, lai katra diena būtu piepildīta ar mīlestību un smiekliem.